Savukārt 37.panta panta otrā daļa noteic, ka valsts nodevu atmaksā ar noteikumu, ka pieteikums par tās atmaksāšanu iesniegts tiesā triju gadu laikā no summas iemaksas valsts budžetā. Tādējādi likumā noteiktais pieteikuma par valsts nodevas samaksu iesniegšanas termiņš ar 2015.gada 29.oktobra grozījumiem pagarināts no viena uz trīs gadiem.
Augstākās tiesas Civillietu departaments konstatēja, ka pieteikums par daļēju samaksātās valsts nodevas atmaksāšanu tiesā iesniegts 2016.gada 12.februārī, tas ir, vienu gadu un trīs mēnešus pēc valsts nodevas iemaksas valsts budžetā. Tas nozīmē, ka likumā noteiktais trīs gadu termiņš šāda pieteikuma iesniegšanai ir ievērots un nolēma Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 10.marta lēmumu atcelt.
Konkrētajā gadījumā pieteikums par valsts nodevas atmaksāšanu iesniegts tiesā 2016.gada 12.februārī. Tas nozīmē, ka atkarībā no šīs procesuālās darbības izpildes laika, t.i.,
Pēc autores domām, Augstākās tiesas lēmums ir pamatots, jo dotajā gadījumā 2016. gada 12.februārī tika iesniegts procesuālais dokuments un likuma normas, kāda uz to brīdi bija spēkā, t.i. Civilprocesa likuma 37.panta pirmās daļas 5.punkts redakcijā, kas stājās spēkā 2015.gada 3.decembrī izšķirams noteica pagarināt termiņu no viena uz trīs gadiem.
…
„Tiesību normas atpakaļvērsts spēks nozīmē, ka tiesību norma tiek attiecināta uz tām situācijām, kuras ir radušās vēl pirms tiesību normas spēkā stāšanās brīža. Tiesību norma tiek piemērota gan jau pagājušām tiesiskām attiecībām, gan tādām, kas vēl turpinās. Tiesību normai var piešķirt atpakaļvērstu spēku vienīgi tiesību normas izdevējs. Tam ir jāievēro, ka pamatā tiesību normai atpakaļvērstu spēku nevar piešķirt, jo tas izriet no tiesiskas valsts principa, kas pieprasa nodrošināt uzticību tiesībām un tiesisko drošību, jo īpaši krimināltiesību un administratīvo sodu tiesību normām, kas paredz jaunus sastāvus, nevar piešķirt atpakaļvērtu spēku. Tiesību normai var paredzēt atpakaļvērstu spēku, ja tā paredz labvēlīgākas sekas nekā iepriekš bijušas noteiktas, kā arī tad, ja ir pietiekams pamats ierobežot indivīda uzticību tiesībām. Šādā gadījumā likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi vai atlīdzinājums.”
