| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| Teorija un literatūras apskats | 5 | |
| Referātam izdarīto salīdzinājumu tabulas (Comparative Manifestos Project 2001.) | 9 | |
| Nobeigums | 14 | |
| Literatūras saraksts | 15 |
Politisko partiju nostādnes pēc to ideoloģijām ne vienmēr sakrīt ar pašām ideoloģijām. Pirmās partijas Eiropā, kā kaut kas definējams, parādījās tikai 19. gs., kad tā laika bagātnieki centās panākt, lai viņu nauda pārvērstos politiskajā ietekmē. Šie cilvēki pēc ideoloģijas tajā laikā bija liberāļi, kuri centās panākt lai vēlēšanu tiesības tiktu piešķirtas tiem cilvēkiem, kuriem ir īpašumi. Šīs partijas balstījās uz mazu cilvēku skaitu un tā bija politiski aktīva elite. Tai bija raksturīgi kritēriji: stingra disciplīna un ierobežots cilvēku loks. Džovanni Sartori (Giovanni Sartori) definēja politiskās partijas sekojoši: politiskā partija ir jebkura politiska grupa, kurai ir oficiāli deklarēts nosaukums vēlēšanās un kura ir spējīga, ar vēlēšanu palīdzību, iedabūt savus kandidātus valdībā. Var arī pievienot to, ka tām ir noteikta ideoloģiskā piederība un ka tās mēģina iegūt politisko varu. ( Keith Crawford; 1996; 226, 227 ).
Termini labējās partijas un kreisās partijas saglabā nozīmīgu vietu politikas terminoloģijā, par spīti visiem argumentiem, par spīti dažādu pušu viedokļiem, kas mēdz to noniecināt. Lai arī argumenti nav mainījušies, tie ir daudz biežāki šajos mūsdienu neskaidrajos laikos. Cilvēki, kuri lieto šos terminus, nedomā, ka lieto tos neapzinoties to jēgu, jo viens cilvēks otru saprot perfekti.
Lielu debašu daļu politikas zinātnes rakstniekiem pēdējos pāris gadus grozās ap jautājumu: „Ko dara kreisie?” Debates par sociālisma nākotni un labējo atdzimšanu ir tikpat biežas, cik atkārtojošas un garlaicīgas (Norberto Bobbio; 1996; 29, 30).
Demokrātiskās valstīs partijas tiecas pēc balsīm ar laicīgo pamatu, balstītu uz ideoloģiju vai modeļa uzticamību. Kopš 1980. gada partiju sistēmas daudzās attīstītās demokrātijās, ir parādījušas pārmaiņu modeļus, kuri ir saprasti kā vispārīgi un universāli paņēmieni ideoloģijā. Tradicionālo sociālistu aiziešana no Rietumeiropas valstīm ir šo to pasliktinājusi. Īsāk sakot, tur bija plašs partiju pieaugums, kuras aizstāvēja brīvā tirgus ekonomiku un valsts piederošā īpašuma privatizāciju. Sociālisms likās zaudējis savu pievilcību šajā periodā.…
Politisko partiju nostādnes pēc to ideoloģijām ne vienmēr sakrīt ar pašām ideoloģijām. Pirmās partijas Eiropā, kā kaut kas definējams, parādījās tikai 19. gs., kad tā laika bagātnieki centās panākt, lai viņu nauda pārvērstos politiskajā ietekmē. Šie cilvēki pēc ideoloģijas tajā laikā bija liberāļi, kuri centās panākt lai vēlēšanu tiesības tiktu piešķirtas tiem cilvēkiem, kuriem ir īpašumi. Šīs partijas balstījās uz mazu cilvēku skaitu un tā bija politiski aktīva elite. Tai bija raksturīgi kritēriji: stingra disciplīna un ierobežots cilvēku loks. Džovanni Sartori (Giovanni Sartori) definēja politiskās partijas sekojoši: politiskā partija ir jebkura politiska grupa, kurai ir oficiāli deklarēts nosaukums vēlēšanās un kura ir spējīga, ar vēlēšanu palīdzību, iedabūt savus kandidātus valdībā. Var arī pievienot to, ka tām ir noteikta ideoloģiskā piederība un ka tās mēģina iegūt politisko varu....
