Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 24.02.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Eseja 'Dzeršanas kaitīgums', 1.
  • Eseja 'Dzeršanas kaitīgums', 2.
  • Eseja 'Dzeršanas kaitīgums', 3.
  • Eseja 'Dzeršanas kaitīgums', 4.
  • Eseja 'Dzeršanas kaitīgums', 5.
Darba fragmentsAizvērt

Par saprāta laupītāju alkoholu dēvē jau kopš seniem laikiem. Pirms aptuveni desmit tūkstošiem gadu, kad mūsu tālie senči izgatavoja pirmo trauku un nogaršoja norūgušu augļu sulu,viņi, protams, nespēja iedomāties, kādas nepārredzamas sekas tam būs. Aptuveni līdz 16. gadsimtam cilvēce pazina tikai vājos alkoholiskos dzērienus – alu un tā paveidus, dabiskos vīnus. Taču alkoholismu cilvēce iepazina krietni agrāk. Tā, jau 18. gadsimtā pirms mūsu ēras Babilonijas valdnieka Hammurapi likumos bija paredzēti stingri sodi krodziniekiem, kuri pieļauj piedzērušo skandālus. Ar alkoholiskajiem dzērieniem netirgojās ražas novākšanas laikā.
Pirmās alkohola psihozes ( “alkohola ārprātu”) un pirmos hroniska alkoholisma ārstēšanās paņēmienus aprakstījis medicīnas tēvs sengrieķu ārsts Hipokrats ( 460 – 377 g.p.m.ē. ).
Tīru spirtu iemācījās iegūt arābu alķīmiķi – mūsu ēras 7. – 9. gs., nosauca to par “ al kogol”, kas nozīmēja “ reibinošais “. Sākās stipro alkoholisko dzērienu ēra. Kaut gan tie sekmēja alkoholisma izplatību, līdz pat 18. gadsimtam alkoholisko dzērienu pieejamība nebija liela. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants