Šī filozofiska pasaka stāsta par kādu elfu vārdā Jorškrunskvarkjolnerstrinks jeb Joršs. Šis elfs ir tikai mazs bērns. Kādu dienu viņa ciemu, kurā dzīvoja visi elfi un viņa radinieki piemeklēja milzīga vētra un ūdens noslīcināja visu ciemu, bet viņš paspēja izmukt. Bet kā jau zināms visiem cilvēkiem nepatīk elfi tapēc viņam bija jauzmanās no cilvēkiem. Bet viņam vajadzēja nakts mājas un viņš mežā atrada kādu mājiņu, bet mājiņā dzīvoja kāda sieviete Sarja kura pieņēma elfu. Visās turpmākajās dienās sievietei bija žēl atstāt elfu vienu mežā un viņa viņu ņēma līdz. Tad kādu dienu viņus atrada kāds mednieks vārdā Monsers, kurš sākumā pārmeta Sarjai, ka viņa ņem sev līdz elfu, bet beigās tomēr turpināja ceļu visi kopā. Viņi devās uz kādu pilsētu, kurā elfs nomaskējās par bērnu, bet kad cilvēki redzēja kā elfs atdzīvina vistu, tā viņi saprata, ka tas ir elfs un viņus visus trīs ielika cietumā, lai nākamajā dienā pakārtu. Bet viņiem izdevās izbēgt no cietuma pateicoties elfa spējām.
Viņi devās prom caur pazemes ejām un Joršs tajās uz sienas izlasīja pareģojumu : „Kad pēdējais pūķis un pēdējais elfs pārlauzīs loku, pagātne un nākotne satiksies, un jaunas vasaras saule iemirdzēsies debesīs.” Šis pareģojums Joršam lika saprast, ka viņš ir pēdējais elfs, kas palicis, bet viņiem nācās vēl satikt pēdējo pūķi.…
