Viņš ir skeptiski noskaņots par Romeo attiecībām, un viens no iemelsliem, kādēļ tā, ir tas, ka viņš neatbalsta to, ka Romeo vēl nesen mīlējis vienu (Rozalīnu), bet drīz jau citu meiteni (Džuljetu). Merkucio ir saprotošs, bet, pēc viņa domām, mīlestība nepastāv.
Ja „Hamletā” Hamletu un Horāciju vienoja tas, ka viņi līdzīgi domāja un viens otru atbalstīja lēmumos, tad Romeo un Merkucio draudzību vairāk stiprina tas, ka viņi viens otru papildina. Romeo ir sapņotājs, kurš nepārtraukti „lidinās gaisā”, bet Merkucio ir vairāk reālists, viņš pasauli redz daudz savādāk kā Romeo un raugās uz dzīvi no dažādām pusēm. Es domāju, ka viņi viens otram ir tik nepieciešami kā gaiss, ko elpot, jo viņi viens otru pilnveido labā nozīmē. Romeo skaidrību ir aizmiglojusi mīlestība, viņš ir karstasinīgs un Merkucio ir tas, kurš viņam palīdz „nolaisties uz zemes”, savukārt no Romeo viņš saņem tieši pretējo; Merkucio, manuprāt, ir mazliet pesimistisks un Romeo viņam palīdz saskatīt lietas no gaišās puses. Merkucio ir skeptiķis, un tas ir labi, jo viņš nedzīvo savās fantāzijās, kā to dara Romeo. Viņam ir sāpīgi skatīties, kā Romeo cieš no mīlas mokām, viņš ir iejūtīgs un līdzjūtīgs, taču reālists, un viņš saprot, kāpēc viss notiek, kā tas notiek. Par šīm īpašībām arī liecina citāts.
…
