Sokrats – tēlnieka un vecmātes dēls, dzimis 469. gadā pr. Kristus. Pēc izskata viņš līdzinājās satīram – drukns, lielu galvu, uzrautu degunu. Dažkārt, ejot pa ielu, viņš mēdza apstāties – it kā sastingstot, stāvēja stundu, divas.. Šķiet, viņš iegrimis dziļās pārdomās! Par visu vairāk filosofs mīlēja runāt ar visiem par visu – uz ielas, tirgus laukumā, labprāt ‘’ielaidās’’ sarunā ar ēzeļu dzinēju, kalēju, kurpnieku, ādmini. Dažkārt viņu pavadīja sajūsminātu klausītāju svīta – to vidū pazīstamu aristokrātu dzimtu jaunās paaudzes pārstāvji! Viņu pazina vai katrs atēnietis! Runā, ka viņš esot sofists, ļaunas mēles meļš, ka viņa runas esot maitājušas tā laika jaunatni, graujot tikumus. Tomēr lielākā daļa atēniešu cienīja, pat mīlēja šo dīvaini. Šķiet, tolaik ne Sokratam, ne arī kādam citam vēl ne prātā neienāca, ka pēc dažiem gadu desmitiem (399.g. pr. Kr.) viņam nāksies izpildīt Atēnu tiesas gribu – doties nāvē, izdzerot indes kausu..
Vai patiesi Sokrats bija sofists, kā par viņu domāja daļa atēniešu? Sofisti, sludinot savu mācību, klaiņoja pa visu Grieķiju, meklējot maizi un klausītājus, viņi par savu darbu prasīja samaksu.
…
