Vienā no daiļdarbiem, kuru izlasīju, vērtības, kuras saskatīju, bija mīlestība pret māti un mirušo godāšana, tas ir „Dvēseļu mežs”. Lasot šo pasaku, manas pārdomas bija par to, vai mēs novērtējam sev tuvākos cilvēkus – vecākus. Ir briesmīgi pazaudēt kādu savu vecāku, tāpat kā zēnam pasakā gadījās, ka viņš vairs nezināja, kur meklēt savu māti, kad viņa jau bija pārvērtusies par koku : „Viņš skatījās apkārt un nezināja, kurā viņa māte nozudusi.” Visi, kuri pieskārās kokam, kas viņus ir pārvērtis, atrodas mežā, pilnā ar zudušām dvēselēm, kuras vairs nekad neatgriezīsies pie cilvēkiem, nejutīs kā cilvēki, un nedomās. Visbriesmīgākais veids kā zaudēt kādu – tu zini, ka viņš ir mežā, bet nezini kurš koks. „Un, kas še bija pazudis, to ātri aizmirsa.” Neviens jau negrib aiziet nebūtībā un kļūt par vienu no aizmirstajiem, bet diemžēl šie cilvēki vairs netika saukti atmiņās. …
