Vārda “tiesības” nozīme enciklopēdiskajā vārdnīcā tiek skaidrotas kā – īpatnēja sabiedrisko attiecību regulēšanas sistema, kas organiski saistīta ar valsti. Ir valsts iekšējās tiesības, kas regulē sabiedriskās attiecības noteiktā valstī, un ārējās jeb starptautiskās tiesības, kas regulē attiecības starp valstīm. Tiesību normas ir ietvertas likumos u.c. kompetentu valsts varas iestāžu aktos, kā arī valsts sankcionētās paražās. Savukārt kā svešvārdu var skaidrot jēdzienu “funkcija”, to no latīņu valodas uztver kā – izpilde, darbība. Uzdevums, nozīme, arī darbības virziens; objekta elementu mijiedarbības izpausme. Ja mēs saliekam abus jēdzienus kopā - “tiesību funkcijas”, varam to definēt kā - īpatnējā sabiedrisko attiecību regulēšanas sistema, kas organiski, tiek izpildīta, kā uzdevums un noteikts darbības virziens, saistībā ar valsti.
Galvenais uzdevums ir noskaidrot šīs funkcijas, kuras ir klasificētas:
1.kārtības uzturēšana;
2.brīvību nodrošināšana;
3.sociālā drošība;
4.kooperācija;
5.integrācija;
Vēl kā funkciju var pieskaitīt:
6.tiesiskā drošība un paļāvība.(vairāk piederas pie otrās funkcijas par brīvību nodrošināšanu).
Šīs sešas funkcijas ir sagrupētas kā galvenie uzdevumi, ko veic īpatnējā sabiedrisko attiecību regulēšanas sistema, kas organiski, tiek izpildīta, kā uzdevums un noteikts darbības virziens, saistībā ar valsti. Tomēr rakstot šo darbu par “tiesību funkcijām” vēlos izvirzīt jautājumus, vai visas šīs funkcijas ir tiešām nepieciešamas, kas mainītos, ja tās nedarbotos? Lai pierādītu, ka bez šīm funkcijām tiesiska valsts nevarētu pastāvēt, izvērsīšu katru uzdevumu ( funkciju) atsevišķi, pēc kurām iztirzāšu, ar dažādu autoru un ar savu secinājumu palīdzību, iespējamības variantus, gadījumā, ja šo funkciju nebūtu.…
Visa darba gaitā pēc katras funkcijas rakstīju secinājumus, kuros pastiprināju ievadā izvirzīto hipotēzi par visu piecu + vienu (īpaši atdalīto) funkciju nepieciešamību. Jāatzīst, ka dzīve bez jebkādām normām būtu saistīta ar nedrošību un daudziem trūkumiem. Cilvēks bieži nevarētu paredzēt citu uzvedību, neviens nevarētu justies drošs par savu dzīvību un īpašumu, tāpat kā diez vai varētu uzticēties citām personām, jebkādos darījuma jautājumos vai vienkāršā sadarbībā. Kāpēc tas tā ir? Kāpēc cilvēki nevar sadzīvot viens ar otru mierā, iztiekot bez kādām normām? To var pamatot ar cilvēka dabas trīs elementiem: 1. Cilvēku attiecību publiskums – atšķirībā no dzīvnieka cilvēku uzvedību tikai nelielā mērā nosaka instinkti. Tieši tas ir tipiskais, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka un pamato viņa īpašo stāvokli pasaulē. Cilvēkam ir rīcības brīvība, kas viņam atļauj līdz zināmai robežai, rīkoties pēc pašu vēlmēm, gan piemēroties mainīgajiem apkārtējās pasaules nosacījumiem, gan pašam pārveidot un ietekmēt apkārtējo vidi. 2. Konfliktu neizbēgamība cilvēku sadzīvē – līdzekļi, kas kalpo cilvēku vajadzību un vēlmju apmierināšanai adekvāti salīdzinot ar šīm vēlmēm un vajadzībām, vienmēr ir ierobežoti. Jebkurā sabiedriskajā iekārtā neizbēgami pastāvēs konflikti ap ierobežotajiem līdzekļiem. Pie šiem līdzekļiem pieder ne tikai materiālas lietas, bet arī tādas vērtības kā dzīvība, brīvība, vara un prestižs. 3. Cilvēku interešu savtīgums – cilvēku gatavība upurēt savas personiskās intereses vispārējās labklājības vārdā, ir stipri reducēta, un bieži pat tad, kad šāda upurēšanās viņiem tālākā nākotnē nestu ilgstošu ieguvumu. Pieredze rāda, ka vairums gadījumu cilvēki tomēr dod priekšroku savām personiskajām interesēm. Ņemot vērā šos faktus, iespējams secināt, ka sadzīve bez sociālām normām, kas ierobežo indivīdu savstarpējo saskarsmi, diez vai būtu patīkama un priekšzīmīga. Darba gaitā tika noskaidrots, ka katra minetā funkcija ir nepieciešama, ko vēl var pastiprināt ar šīs sešas funkcijas galvenajiem kopīgajiem uzdevumiem: 1. novērst nesakārtotas sabiedriskās dzīves nedrošību jeb garantēt uzvedības, rīcības prognozējamību; 2. konfliktu par grūti iegūstamām lietām ievirzīt mierīgā gultnē, nodrošināt sabiedrisko mieru; 3. noteikt zināmas robežas tām personiskām interesēm, kuras īstenojot nenotiek rēķināšanās ar citiem, t.i., apkārtējo pasauli. Tas nepieciešams, lai radītu priekšnosacījumus savstarpēji izdevīgam, kopīgam sabiedriskam darbam.
