Kā ceturto īpašību, kādai jāpiemīt traģēdijas raksturiem, Aristotelis min pastāvīgumu. Pat pamatā nepastāvīga tēla nepastāvībai ir jābūt pastāvīgai, t.i., tēlam nevajadzētu mainīties. Šajā ziņā abās aplūkotajās traģēdijās Hrisotemīdas un Klitaimnestras raksturi vērtējami kā pastāvīgi, bet Elektras un Oresta raksturi jūtami atšķiras no vēlamā. Sofokla Elektra ne mirkli negroza savus nodomus kādreiz atriebties par tēva slepkavību. Uzzinot, ka brālis šķietami miris, viņa pat nolemj atriebties pati savām rokām (Soph.El. 947.-957.). Viņa nešaubās arī, kad pienāk brīdis nogalināt Klitaimnestru un Aigistu, pat pēc tam nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus, nelokāmā pārliecībā par savu taisnību. Tāpat arī Orests Sofokla traģēdijā nesvārstās savos nodomos, nešaubās, nogalinot māti un Aigistu, padarīto nenožēlo. Salīdzinoši Eiripīda Elektra sākotnēji liekas tikpat pastāvīga, tomēr viņas prāts mainās, ieraugot māti nogalinātu un viņa morāli sabrūk, rūgti nožēlojot izdarīto. Šai brīdī Elektra piepeši šķiet pavisam citāda, liekas, viņā piepeši pamodusies cilvēcība. Arī Eiripīda Orests sākumā šķiet pastāvīgs, tomēr tad, kad māte jānogalina, sāk šaubīties un vēlāk, tāpat kā māsa, izdarīto nožēlo, ir tuvu ārprātam.
Var secināt, ka Aristoteļa Poētikas teorētiskajiem pricipiem pilnībā neatbilst neviena no abām aplūkotajām traģēdijām. Varoņi nav atzīstami par pilnīgi un neapšaubāmi krietniem, tie nevienā gadījumā nav arī īsti atbilstoši tipāžam. Elektra nav padevīga un paklausīga kā tas pienāktos sievietei, turklāt Eiripīda Orests vietumis atstāj visai gļēvu iespaidu, kādam nevajadzētu būt varonim. Eiripīda traģēdijā Elektras un Oresta tēliem nav arī pastāvības. Kopumā šiem principiem vairāk atbilst Sofokla Elektra, jo raksturi šeit ir veidoti pastāvīgi un atbilstošāki nekā Eiripīda Elektrā.
…
