-
Skola daiļliteratūrā
Autors parāda, kā laikā, kad carisms sāk realizēt savu pārkrievošanas politiku mazākumtautību skolās Krievijas valsts nomalēs, audzēkņos pastiprinās tiekšanās pēc savas tautas kultūras, kas tiek apmierinātas slepeni: „...bieži griezāmies pie skolotāja – tautieša ar dažādiem jautājumiem. Paskaidrojis katru reizi, cik atlika laika, viņš apsolījās turpmākā stundā pastāstīt vēl vairāk, ja mēs mājās sagatavosim labi daudz uzdevumu. Tā mēs viņa priekšmetus dzinām uz priekšu ar lielu skubu, un svabadā laikā stundās viņš mums deva ļoti daudz no mūsu vēstures un sadzīves...” „Pastariņa skola” beidzas ar iesvētīšanu baznīcā un eksāmenu laiku, kas beidzas ar to, ka katrs skolēns iegūst krievu valodā drukātas apliecības. Notiek šķiršanās un katrs skolēns dodas uz savu pusi „iekšā dzīvē.”
…
„Pastariņš skolā” ir otrā grāmatas daļa, kas atspoguļo autora skolas gaitas. Te redzamas spilgtas ainas no Latvijas skolu dzīves 19.gadsimta otrajā pusē. Viss mācību darbs šā laika skolā, kas ir pilnīgi baronu un mācītāju varā, balstās uz pātaru un Bībeles pantu iekalšanu, uz dievbijības un padevības garu, kas tiek audzināts bērnos. Spilgti rakstnieks parāda skolas darba apstākļus. Skolēni ir saspiesti šaurās telpās: „.... klase no sākuma bijusi paprāva, iegarena istaba ar trim logiem katrā pusē, ir uz baznīcu, ir uz sētu, bet pēc starpsienas ielikšanas, tā ir stūraina, ar diviem logiem.” Bieži skolēnus atrauj no mācībām, liekot veikt dažādus darbus skolotāja saimniecībā. Sevišķi daudz laika skolēniem jāziedo baznīcas apkopšanai: „.... par nedēļu iemītā teka uz baznīcu pavisam aizsniegot, tā mums, zēniem, jāatrok, bet meitenēm jāizslaukot baznīca, jānotīrot no putekļiem, jānoberžot te viss, ka spīd vien, jo tie baznīcēni, kuri neejot krogā, pienākot no rīta puses līdz baznīcai te.....”
