Latvieši Otrajā pasaules karā

Baltieši ilgi bijuši pakļauti krievu cariem. 1919. gadā ar Rietumu sabiedroto atbalstu Baltijas valstis kļuvušas neatkarīgas, taču 1940. gada 17. jūnijā. Sarkanā armija okupējusi šīs zemes un iekļāvusi Krievijas impērijā un paziņoja, ka tās „brīvprātīgi iestājušās” PSRS. Jaunie valdnieki rīkojas ātri, lai iznīcinātu visus, ko viņi uzskatīja par pretiniekiem, sevišķi tos, kuri tika uzskatīti par politiskiem un šķiriskiem ienaidniekiem. Īpašumus sagrāba, un zemnieki pazaudēja savu zemi jaundibinātām kolektīvām saimniecībām. Uzņēmumus nacionalizēja, un valsts neatkarību, ko ieguva 1918. gada 18. novembrī, likvidēja. Tas bija teroru un represiju gads, kura laikā tūkstošus spīdzināja un mocīja, nogalināja vai izsūtīja, šo gadu sauc arī par „Baigo gadu”. Un tāpēc nav jābrīnās, ka Baltijas valstu politiķi un iedzīvotāji sagaidījuši vāciešus kā atbrīvotājus un spontāni sadarbojušies ar viņiem, cerot uz savu valstiskās neatkarības atjaunošanu. Ir teiciens – mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs. Šīs cerības devušas pirmos brīvprātīgo bataljonus, bet, kad tās nomainījušas zudušās ilūzijas par vācu patiesajiem nolūkiem Baltijā, brīvprātīgo pieteikšanās apsīkusi un vācieši sākuši daudzu gadagājumu mobilizāciju, nosaucot divas latviešu (15. un 19.) un vienu igauņu (20.) divīziju par Waffes SS grenadieru divīzijām. Visas šīs trīs vienības cīnījās pret krievu reokupāciju, kas draudēja būt daudz ļaunāka nekā vācu darbība Baltijas zemēs. Visas vienības izlēma – cīnīties līdz galam. Visas cieta smagus zaudējumus un tie, kuri pārdzīvoja karu, tika nosūtīti uz piespiedu darba nometnēm Krievijā. …