Palasot psiholoģijas grāmatu, uzzinu, ka saskarsme ir kontaktu nodibināšanās, uzturēšanas un attīstības process, ko rada vajadzība mijiedarbojoties. Tātad, tas ir veids, kā cilvēki (un ne tikai) spēj kontaktēties un kontaktējas ar apkārtējiem: draugiem, radiem, paziņām, pazīstamām un nepazīstamām personām. Šis process mums dod iespējas gan saņemt informāciju, gan dot informāciju citiem. Tās ietvaros mēs varam izteikt savu viedokli, izrādīt jūtas, sarunāties, uzklausīt, saprasties ar klātesošajiem. Tā kā katrs cilvēks ir individualitāte, tad arī saskarsmē mēs katrs esam savādāks. Kā es izpaužos sabiedrībā? Kā izmantoju savas spējas runāt un klausīties? Ko citi spēj „izlasīt” manos žestos, mīmikā un uzvedībā?
Saskarsme ar citiem cilvēkiem man nozīmē ļoti daudz, varētu pat teikt, ka bez tās es nevarētu izdzīvot. Jau tikai iedomājoties, ka man būtu jāpavada vairākas dienas noslēgtai no apkārtējās pasaules, nekomunicējot ne ar vienu cilvēku, ap dūšu paliek diezgan dīvaini, rodas tāda nereāla sajūta, pat šausmas un bailes.…
