Zīmējums ir kā kāds daiļuma ģēnija dzīvs un mirdzošs gaišums. Zīmējumam ir tik daudz spēka un tas ir tik nepieciešams visiem, ka tas, kam tā galīgi trūkst, ir pilnīgi kā akls. /Dž. B. Armenīni/
Ir tik daudz veidu, kā radīt līniju, formu, telpu. Tik daudz materiālu, katrs ar savu raksturu, katrs ar savām prasībām. Zīmējums ir veids, kā ielikt pamatus visa apkārtējā attēlošanas prasmei, tas ir skaidrs, konkrēts, tai pat laikā zīmējumam nav sveša arī tēlainība un izteiksmes spilgtums.
Zīmējums pastāv cilvēkam līdzās kopš neatminamiem laikiem, iespējams, tas ir tieši tik pat vecs, kā saprātīgais cilvēks. Tā rašanās ir datējama ar to brīdi, kad alu cilvēks pirmo reizi izvēlējās nodot otram cilvēkam ziņu tēlaini ilustrējošā formā. Kopš tā laika zīmējums ir pildījis funkciju – ar vienkāršākajiem pieejamajiem līdzekļiem sniegt informāciju.
Gadu gaitā izveidojās priekšstats par zīmējuma pakārtotību citām mākslas formām un tas diezgan reti tika izvēlēts par pētījuma priekšmetu, īpaši no tā specifikas aspekta. Iespējams, tas saistīts ar zīmējuma neviennozīmīgo raksturu - tas vienmēr ir bijis citu mākslas veidu pamatā. Lielais skiču un uzmetumu daudzums visbiežāk raksturo zīmējumu kā sagatavošanās procesa sastāvdaļu, nevis kā pilnvērtīgu mākslas jomu. Tikai pēdējā gadsimta laikā ir novērtēta un atzīta tā patstāvīgā forma un vieta citu mākslas jomu vidū.…
