Svētais Asīzes Francisks un viduslaiku reliģiozitāte

Šajā darbā es centīšos pievērst uzmanību un labāk iepazīt laikmetu, kurā dzīvoja un darbojās svētais Asīzes Francisks. Tomēr domāju, ka tikai ielūkojoties vēl senākā pagātnē – pat vairākus gadsimtus – pirms pasaulē ieradās svētais Francisks, mēs varam novērtēt šī cilvēka lielo nozīmi ne tikai trīspadsmitajā gadsimtā, bet visas kristīgās pasaules kultūrā. Pieminēšanas vērta man šķiet arī pārsteidzošā līdzība, kas vienoja viduslaikos dzīvojušo svēto Francisku no Asīzes un nesen mūžībā aizgājušo Māti Terēzi no Kalkutas. Kā jau darba nosaukums liecina, es centīšos arī vairāk izprast viduslaiku reliģiozitāti saistībā ar svētā Asīzes Franciska dzīvi un darbību.
Divpadsmitais un trīspadsmitais gadsimts bija laiks, kad kristietība uzplauka no jauna. Aiz muguras bija palikuši ilgie šķīstīšanās un grēku nožēlas laiki; bija beidzies askēzes laikmets: “Divpadsmitais un trīspadsmitais gadsimts bija laiks, kad pasaule modās. Kultūra un māksla it kā atplauka no jauna; tas bija laiks, kad beidzās Tumšie viduslaiki. Tomēr Tumšo viduslaiku gals bija kas vairāk par vienkāršu atmodu un atjaunotni, tas bija kas vairāk par “māņticības laikmeta” beigām. Beidzies bija nožēlas un šķīstīšanās laiks. Bija pagājuši askēzes gadsimti, kas nesa pestīšanu un garīgu atjaunotni. Kristietība bija nākusi, lai dziedinātu pasauli.” 1
Veselus četrus garus gadu simtus daudzi eremīti aizgāja tuksnešos vai arī patvērumu meklēja alās. Tas bija šķīstīšanās laikmets. Tas bija laikmets pirms pasaulē ieradās svētais Francisks. 2 Protams, ir neiespējami visus šos vēstures pavērsienus pierakstīt kādai vienai personībai (lai arī cik izcila tā būtu), tomēr domāju, ka tieši svēto Francisku no Asīzes var uzskatīt par vienu no tiem, kas pasauli iekustināja ceļā uz šo garīgo atjaunotni.
G. K. Čestertons labi apraksta šo svētā Asīzes Franciska laikmetu savā darbā “Sv. Francisks no Asīzes”: “Svētais Francisks un trīspadsmitā gadsimta sākums iegājuši vēsturē tieši ar to, ka līdz ar viņiem beidzās grēku izpirkšana tuksnešu vientulībā, beidzās tumšais askēzes un grēku nožēlas laikmets. Tumšajiem viduslaikiem noslēdzoties, cilvēki bija skarbi, nemācīti, vienīgais, ko viņi bija apguvuši – kā karot ar pagānu ciltīm, kas bija vēl barbariskākas nekā viņi paši.” …