Šajā darbā Gvardīni runā par nopietnām pārmaiņām cilvēka pasaulesuzskatā, kas iezīmējas 19./20.gs. mijā un faktiski aizsāk jaunu domāšanas veidu. Par robežšķirtni, kas iezīmē pāreju no vecā uz jauno, Gvardīni uzskata I Pasaules karu (šis uzskats nu jau kļuvis tradicionāls).
Kā pirmo pazīmi šai vecās kultūras krīzei Gvardīni min attieksmes maiņu pret dabu. “Cilvēks to vairs neizjūt kā brīnumainu valstību, harmonisku ietvērumu, gudru sakārtotību, labestīgu dāvājumu, uz ko var paļauties. Viņš vairs nerunā par dabu kā māti; drīzāk jau tā viņam šķiet kaut kas neuzticams un bīstams,” Gvardīni raksta. Un turpat tālāk: “Viņš uzlūko to bezkaislīgi, lietišķi - kā telpu un materiālu darbam, kurā tiek iekļauts viss, vienalga, kas ar to notiek.”
Šī atziņa ir ļoti būtiska, jo cilvēks faktiski zaudē ciešo saikni ar dabu un tās procesiem ( arī emocionālā plāksnē), kas jau kopš seniem laikiem bijusi ļoti spēcīga. Pat vēl vairāk - līdz šim nozīmīgajam tagad tiek piešķirta bezmaz vai mīnuss zīme. Ar to pašu sākas arī tehnikas lomas palielināšanās.
Cieši saitīts ar šo uzskatu par dabas jauno lomu ir arī cilvēka pašvērtējums. Cilvēks, kas līdz tam ir bijis pats savs kungs, tiek ielikts jaunā pasaules struktūrā, kurā autonoma subjekta ideja vairs nav noteicošā. Līdz ar to sevi piesaka jauns cilvēks - masas cilvēks, kam pašsaprotama ir iekļaušanās organizācijā un pakļaušanās programmai.…
