Romantisms
Jānis Poruks
Ak, ko tas mežs par manu mīlestību
Tik drūmi šalc; es sen jau mīlu
Un mūžam mīlēšu; es neuzticos
Nevienam vairs, bet mīlu, mīlu...
Es mīlu to, kam es visvairāk neuzticos:
Es mīlu pāri spožu sapņu acu,
Kas mani redzēja, bet nesaprata...
Ko šalc tu, mežs, ko niekus stāsti!
Es zinu, zinu visu, sen jau zinu,
Kā mīlē un kā mirst, kā dzīvo,
Kā lād par visu un kā tomēr svētī
To, kuru mīlē, - svētī, klusi raudot.
Šis ir tipisks romantisma darbs, jo kā galvenā pazīme tajā ir pēc kā nesasniedzama, šajā gadījumā pat pretrunīga. Šim darbam raksturīga romantisma emocionalitāte, kontrastainība. Arī varonis ir tipisks – mazliet vientuļš, nesaprasts un apjucis savās jūtās. Darbā ir minēti arī dabas tēli, ko bieži piesauc romantiķi. Savos darbos viņi mēdz būt pat nedaudz fatāli, “lecot” no vienas galējības otrā. Šajā darbā to var redzēt, jo autors īsti nevar izprast savu neuzticamo mīlestību.
…
