Mani ļoti aizkustināja tas, galvenais senlatviešu audzināšanas pamats bija mīlestība, kas saistījās ar pacietību un uzupurēšanos, kas bija saskatāms senlatviešu dzīvē un darbā.
Es domāju, ka tieši tāpēc seno laiku audzināšanas tradīcijas un metodes bija tik efektīvas, un mērķis bija sasniegts.
Ļoti svarīgi ir tas, ka senlatvieši cieši turējās pie savām tradīcijām un tautas gara visās dzīves lietās. Visā zemē bija nodobināta it kā viena liela kopēja skola, kur paaudze pēc paaudzes viena otru ņēma savā vadībā un gadībā; audzināšanā piedalījās gandrīz visa tauta: bērnu audzināšanā vēl piedalījās brāļi, māsas, citi ģimenes un ģints locekļi, vispusīgi palīdzot cits citam lauku darbos, saimniecībā, mājas darbos, saskarsmē ar apkārtējiem cilvēkiem, dabu, pasauli, (kas ļoti atšķiras no mūsdienu visizplatītakās nukleārās ģimenes audzināšanas, to tradīcijām un ikdienas) tomēr galvenā audzinātāja bija un palika māte. …
