Daudzu gadsimtu laikā cilvēki uzskatīja, ka augi barojās tikai no saknēm, uzņemot nepieciešamās barības vielas no augsnes. Šo teoriju uzņēmās pārbaudīt 12.gs sākumā kāds holandiešu naturālists Jans Van Gelmonts. Viņš nosvēra zemi podā un iestādīja tur īves stādu. Piecu gadu laikā viņš aplaistīja kociņu, bet pēc tam nosusināja zemi un nosvēra to un augu. Īve svēra 75kg, bet zemes svars bija mainījies tikai uz dažiem simtiem gramu. Zinātnieka secinājums bija tāds; augi saņem barības vielas nevis no augsnes, bet no ūdens.
Divus gadsimtus vēlāk zinātnē apstiprinājās teorija par ūdens barošanu augos. Lapas, pēc šīs teorijas, varēja tikai iztvaicēt lieko ūdeni.
Pie paša negaidītākā, bet vispareizākā slēdziena par to, ka augi barojās no gaisa atnāca tikai 19.gs sākumā. Svarīga lomu šī procesa atklāšana nospēlēja atklājums, izdarīts angļu ķīmiķim Džozefam Pristalī 1771 gadā. Viņš izdarīja mēģinājumu, kura rezultātā viņš secināja: augi attīra gaisu un pārveido to elpošanai vajadzīgajā stāvoklī. Vēlāk noskaidrojās: lai augi attīrītu gaisu vajadzīga ir gaisma. Desmit gadus vēlāk zinātnieki saprata, ka augi nevis vienkārši pārveido CO2 uz skābekli, bet ogļskābā gāze ir nepieciešama augiem priekš dzīvības, tas kalpo viņiem par barību, protams, kopā ar ūdeni un minerālajiem sāļiem. …
