Lielā franču revolūcija

Napoleona varas sistēma
1799.g.9.novembrī varu pārņēma Napoleons Bonaparts – viens no visveiksmīgākajiem pasaules ģenerāļiem. Viņa vara vairāk bija kā militāra diktatūra. Viņš izstrādāja jaunu konstitūciju, centralizēja pārvaldi un reorganizēja justīcijas sistēmu, viņš samierināja vadošās kārtas sociāli politiskajā dzīvē. Viņam izdevās izveidot vienotu EU (1812.g. viņa impērijā iekļāvās Francija, Ziemeļvācija un ziemeļrietumu Itālija. Napoleona karaspēks visā EU sev līdzi nesa revolūcijas iekarojumus un deklarāciju par privilēģiju atņemšanu aristokrātiem.

Kontrrevolūcija un tās teorētiķi
Reakcija, kas iestājās pēc LFR sākuma jeb kontrapgaismība (saistīta ar literāri un mākslinieciski romantisku kustību)
- Edmunds Bērkss (angļu deputāts un filozofs) nebija tipisks ‘reakcionārs.’ Bija universālisma un racionālisma pretinieks, uzskatīja, ka viss ir vēstures produkts. Revolūciju uzskatīja par pretdabisku.
- Žozefs de Mestrs (Sardīnijas karalistes ministrs) kritizēja revolūciju no reliģiskajām pozīcijām. Vainoja apgaismību par reliģiskās apziņas iznīcināšanu.
- Karls Ludvigs fon Hallers (valsts tiesību teorētiķis) pauda konservatīvisma idejas un kritizēja racionālistu dabisko tiesību mācību. Īpaši uzsvēra baznīcas lomu.
Kā citi teorētiķi tiek minēti romantiķis Novāliss, Tomass Kārlails, Luijs de Bonalds un Felisitē de Lamenē.
…