Laulība jau senajās un viduslaiku tiesību sistēmās nebija tikai divu cilvēku privāta vienošanās, jo ar tās noslēgšanu bija saistīta ģimenes izveide, bērnu juridiskais statuss, mantošana, īpašuma attiecības, sociālā piederība un sabiedrības kārtības saglabāšana. Tādēļ gan romiešu tiesības, gan vēlākās kanoniskās tiesības paredzēja noteikumus par to, kuri cilvēki drīkst savā starpā noslēgt juridiski atzītu laulību un kuros gadījumos laulība nav iespējama. Tomēr abu sistēmu pamatojums nebija pilnīgi vienāds. Romiešu tiesībās laulība galvenokārt bija laicīga ģimenes un personas statusa institūcija, kuras juridiskās sekas bija cieši saistītas ar Romas pilsonību, ģimenes varu un sociālo kārtu, turpretī viduslaiku Rietumeiropas kanoniskajās tiesībās laulība pakāpeniski kļuva par baznīcas regulētu institūciju un kristīgajā teoloģijā tika cieši saistīta ar sakramenta ideju. Tāpēc viena un tā pati problēma, piemēram, radniecība vai iepriekšējās laulības pastāvēšana, abās sistēmās varēja būt atzīta par šķērsli, taču juridiskais un reliģiskais pamatojums atšķīrās.…
