Lai gūtu adekvātu priekšstatu par tādām viduslaiku parādībām kā prāvām pret raganām un ķeceru kustībām, un prāvām pret tiem, ir jāņem vērā ne tikai viduslaikiem raksturīgais pasaules uzskats un domāšana, bet arī katoļu un vēlāk luterāņu baznīcas realizētā politika. Viduslaikos valdošo pasaules uzskatu nevar raksturot kā viendabīgu. Tas ir cilvēku apziņā valdošs priekšstatu kopums par laiku, telpu, pasauli, baznīcu un daudzām citām lietām. Tajā saplūst mīti, bailes, ticība, šaubas. Tajā nav loģikas mūsdienu izpratnē, nav saprātīguma. Tā ir pasaule, kas darbojas saskaņā ar zināmām iekšējām likumsakarībām, kur cilvēku apziņas sastāvdaļa ir priekšstats par dieva gribu, bet paralēli tam ir spēkā arī pirms kristietības pagāniskie priekšstati un spēcīgas emocijas, ko pastiprina fantāzija. Turpretī katoļu baznīcas politika, neatkarīgi no ticības vienmēr ir realizējusi mērķtiecīgu politiku, kuras ietvaros jebkuri līdzekļi bija atļauti, lai sasniegtu savus mērķus un nepieļautu baznīcas autoritātes apdraudēšanu vai varas samazināšanu. Katoļu baznīcas vēsture ir konsekventa cīņa dēļ varas visās tās formās un izpausmēs. Arī no mūsdienu viedokļa raugoties, tai nevar pārmest politiskās cīņas likumu nezināšanu vai politiskās gribas trūkumu. Šo divu apstākļu kopdarbība ir radījusi mūsuprāt tādu fenomenu, kā no vienas puses absurdās un neticamās prāvas par buršanos un līgumiem ar velnu, no otras puses sniegusi politiski saprātīgu un reālu rezultātu - baznīcas pretinieku, reformatoru, tās autoritātes grāvēju u.c. ierobežošanu un iznīcināšanu.…
