Līdz šim par klasisko liberālismu ir bijis vājš priekšstats, var teikt, ka plašākai publikai tas vispār palicis nezināms. Taču Eiropā un Amerikā klasiskā liberālisma filozofijai vēsturiski bijusi ārkārtīgi liela ietekme gan intelektuālajā sabiedrības gaisotnē, gan praktiskās politikas jomā.
Klasiskā liberālisma filozofijas sākumi Eiropas sabiedriskajā domā ir meklējami Renesanses laikmetā, bet pirmie elementi atrodami jau antīkā pasaulē un agrīnajās kristietības mācībās. Jau Sofokla “Antigonā” un Eshila “Atbrīvotajā Promitejā” var atrast liberālo domu uzplauksnījumus.
XVIII gadu simtenis, kas iegājis vēsturē ar “filozofiskā gadsimta”, “apgaismības gadsimta” nosaukums kļūst par klasiskā liberālisma ziedu laiku. Voltērs, Š. L. Monteskjē, Ā. Smits, D. Rikardo, T. Džefersons, lūk, tikai dažu slavenu cilvēku vārdi, kas nodrošināja liberālisma uzvaras gājiemu, absolūtisma un merkantilisma un to radītās stagnācijas sagrāvi Rietumu pasaulē, cilvēku atbrīvošanu no dzimtbūtniecības un verdzības važām.
Par klasiskā liberālisma devīzi kļuva Lielās Franču revolūcijas lozungs “Brīvība, vienlīdzība, brālība”. Vēlāk apzinoties neierobežotās valsts varas un personas brīvības antagonismu, nāca slavenā prasība laissez faire t. i. Prasība pēc valsts neiejaukšanās indivīda darīšanās.…
