Cilvēks, kas ir nomodā, vienmēr kaut ko dara. Viņš strādā, mācās, rotaļājas, domā. Darbība vienmēr ir uz kaut ko vērsta, virzīta uz noteiktu mērķi. Darbojoties cilvēks apmierina savas vajadzības, kuras tad arī ir darbības ierosinātājas.
Darbības formu un saturu savukārt noteic sociālie apstākļi, kuros cilvēks dzīvo, sabiedrības prasības (arī sabiedriskā darba dalīšana) un pieredze.
Darbībai ir divas savstarpēji saistītas puses:
ārējās — kustības, mīmika, žesti, skaņas, pozas, mikrokustības;
iekšējās — domāšana, iztēle, iekšējā darbības plānošana, darbības gaitas un rezultātu uztvere utt.
Katru darbību varam sadalīt atsevišķās operācijās vai kustībās. Darbība, piemēram, ir piezvanīšana draugam pa telefonu, motīvs — grāmatas palūgšana. Tālāk ir jāatceras numurs, jāpaceļ telefona klausule, jāsagaida signāls, jāuzgriež numurs utt. Skaidrs, ka šīs operācijas var sadalīt sīkāk.…
