Gadiem ejot, pasaule nemitīgi mainās, attīstās un pārveidojas. Tā vairs nav tāda kā pirms gada un nekad vairs nebūs tāda kā pirms gadsimta. Kādu es redzu pasauli savā acīm? Trauksmainu, vienmēr kustībā un pilnu negaidītiem pavērsieniem.
Bet vienmēr neatbildēts paliek jautājums – kā būs nākotnē? Vai vide, kurā dzīvojam, paliks nemainīga? Vai varbūt kļūs arvien ļaunāk un ļaunāk? Kāda būs cilvēku attieksme? Vai vispār kādam rūpēs arī kas cits, izņemot sevi? Jautājumu ir tūkstošiem, bet atbildes nevienas. Varam vienīgi minēt, cerēt un fantazēt. Ja jūs man jautātu, kāda ir mana nākotnes vīzija, es atbildētu – ir divi varianti. Viens visnotaļ skarbs un nežēlīgs. Pasaule rādās tikai drūmās krāsās. Dažiem ir nospļauties par to, kā dzīvos viņu bērni un mazbērni. Bet pastāv arī otrais variants – skaista, sakopta daba un cilvēki, kam rūp pasaule, kurā viņi dzīvo.
Šodien mums ir divas iespējas – nelikties ne zinis, dzīvot tikai sev un turpināt jau iesākto vai arī apstāties, padomāt un beidzot sākt rīkoties tā, lai arī pēc piecdesmit gadiem mums nebūtu kauns par to, kāda ir pasaule visapkārt.
…
