Ivars Poikāns ir sabiedrībā diezgan plaši pazīstams mākslinieks, jo viņš šajā jomā darbojas jau ilgi un ir pierādījis sevi dažādās jomās: grafikā, kinojomā, radījis arī zīmējumus grāmatām, bet visvairāk un visplašāk pazīstams viņš ir tieši glezniecībā, kam ir veltīta tieši šī izstāde.
I.Poikāns ir, manuprāt, ļoti interesants un savdabīgs mākslinieks ar savu mākslas darbu tematikas izvēli, kas ir visai drosmīga un neordināra. Viņš interesējas par sociālajiem procesiem un sabiedrību, tās interesēm, notikumiem un aktualitātēm, tādējādi parādot savu attieksmi un paužot, viņaprāt, svarīgāko. Šajā izstādē ir apkopotas 18 gleznas, kas tapušas laika posmā, sākot ar 1993. gadu līdz šodienai, tādēļ arī sižets ir atšķirīgs. Pēc manām domām, ļoti interesanti un savdabīgi ir tas, ka viņa darbos parādās daudzas sabiedrībā plaši pazīstamas un reāli eksistējošas personas, piemēram, Māris Gailis („Slīcēju glābšana”), kam pieder arī ne viens vien šajā izstādē redzamais darbs, arī Kārlis Leiškalns („Latvieti nepadodies!”, „17.jūnijs”), eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga („Atpūta”, „17. Jūnijs” u.c.) un citas slavenības, kas darbojas galvenokārt politikā un valsts pārvaldē. Manuprāt, tas ir visai drosmīgi – savos darbos parādīt tik svarīgas amatpersonas un brīžiem arī, iespējams, paironizēt vai pat savā ziņā par viņiem pasmieties (visvairāk man tas iekrita acīs gleznā „Latvieti nepadodies!”, kur redzami valstsvīri pie svētku galda, spēlējot azartspēles un uzdzīvojot, tādējādi paužot, autoraprāt, viņu tikpat vieglprātīgo attieksmi pret sev uzticēto pienākumu). …
