Secinājumi:
1. D’Onta metode ir izdevīgāka lielajām partijām ar lielāku balsu pārsvaru.
2. Pēc Hēra un Hāgenbaha-Bišofa metodes rēķinātie rezultāti neatšķiras no reālajiem (pēc Senlāga metodes rēķinātajiem), jo vēlētāju skaits nav liels, turklāt vienai partijai ir ievērojami lielāks balsu pārsvars. Ja balsis būtu sadalījušās vienmērīgāk, tad pie šī vēlētāju skaita, šīs metodes varētu dot atšķirības 1 mandāta robežās.
3. Salīdzinot D’Onta un Senlāga metodes (pēc kurām rēķinot, rezultāti atšķīrās), var secināt, ka Senlāga metode (ar soli - 2) veido lielāku partiju pārstāvību (resp.-vēlētajā institūcijā iekļūst vairāk partiju), kam ir vidēji liels balsu skaits. Savukārt D’Onta metode (ar soli -1) “atsijā” mazākas partijas un partija ar vislielāko atbalstu (it īpaši ja ir ievērojams balsu pārsvars) “savāc” mandātus uz tā rēķina, ka dalāmo summas tik strauji “nesarūk”.…
