Viņa teica, ka lai gribot, tad, lai meklējot, kur vien ienākot prātā, viņa bija tuvu samaņas zaudēšanai nokrita uz dīvāna un raudāja. Fredis jutās satrieks, un, nesekmīgi mierinādams viņu, pameta istabu.
Betija pakāpeniski beidza raudāt un nogaidījusi, kad vīra soļi attālinās, piegāja pie gultas pacēla segu un teica, lai viņas mīļākais, vārdā Saša, lien ārā.
Pagultē sakustējās sprogaina galva, un pēc dažiem mirkļiem no turienes izlīda glīti noaudzis jauneklis. Tas bija viens no tiem, kas taisa jūrmalas smiltīs pārdrošus jokus. Betija atvēra logu un ciemiņš izlēca nakts tumsā.
…
