Ļaudis ticēja, ka Dionīss ziemu pavada miegā pazemes valstībā, tādēļ pavasara naktī lāpu apgaismotos jautros un trokšņainos gājienos devušies to modināt. Gājiena priekšgalā atradušās puskailas, dejojošas sievietes menādas, kas ar trokšņa, kustību, reibinošu vielu palīdzību novedušas sevi līdz ekstāzei, līdz kailām rokām saplosījušas gabalos svēto dzīvnieku āzi un to jēlu aprijušas, uzskatot, ka tādā veidā uzņem sevī pašu dievišķo Dionīsu un atjauno saikni ar kosmosu. Aptuveni ar 7.-6. gs. p.m.ē. Dionīsa kults tika atzīts par oficiālu valsts reliģiju. Viņam veltītie svētki notika četras reizes gadā, bet par viskrāšņākajiem izvērtās Lielie dionīsiji, kuri ilga pat sešas dienas: sākās ar trokšņainu, orģisku un akstātisku maskās tērptu apreibušu masu gājienu, kas apdziedāja Dionīsa ciešanas, uzvaru un atdzimšanu, bet noslēdzās ar tra’ģēdiju un drāmu izrādēm Dionīsa teātrī. No šīm kulta tradīcijām dzima orfisma reliģiskais novirziens, pa kuru pamatlicēju tiek uzskatīts trāķiešu dziesminieks Orfejs.…
