Visi mēs esam no Dieva un visi mēs piedzimstam un nomirstam vienādi, taču cilvēka dabā ir sarežģīt un mainīt dabas nolikto kārtību, tāpēc pasaules iedzīvotāji ir sadalījušies – tautās. Taču arī tas nebūtu par ļaunu, ja šie kopumi – tautas – dzīvotu un attīstītos, mierā un saticībā mācoties viens no otra un palīdzot viens otram. Tomēr saprātīgo būtņu dvēselēs ir laba augsne ļaunuma sēklai. Ļaunums dzen asnus – varaskāri, alkatību, naidu un muļķību. Šo "asnu" dēļ notiek kari, slepkavības, laupīšanas un citi smagi pārdarījumi. Kādēļ cilvēks nespēj mīlēt savu tuvāko? Kādēļ cilvēks nespēj atvērt acis taisnībai un labestībai? Pārskatot Pasaules vēsturi, rodas iespaids, ka tā sastāv tikai un vienīgi no kariem un revolūcijām. Pastāvīgi notiek divu veidu cīņa – vieni cīnās, lai iekarotu, jo viņu prāti ir ļaunuma un varaskāres aizmigloti, savukārt citi cīnās, lai atbrīvotos no pakļautības, jo vēlas dzīvot brīvu un mierīgu dzīvi. Vieniem ir paveicies ar faktu, ka pieder pie lielas tautas plašā teritorijā, citiem – nav paveicies, jo pieder pie mazas tautiņas, piedevām atrodas blakus lielai tautai.…
