Tiesības uz dzīvību neapšaubāmi ir jebkura cilvēka pamattiesības. Cilvēka dzīvības neaizskaramība ir viena no galvenajām jebkuras tautas ētiskajām normām.
Cilvēka tiesības tiek realizētas ar starptautiskiem tiesību aktiem un ar katrā valstī pieņemtiem iekšējiem tiesību aktiem, kas ietver cilvēka tiesību normas tiešā vai pastarpinātā veidā. „Katras valsts sūtība un arī pienākums ir nodrošināt šajā valstī dzīvojošo cilvēku pamattiesības un pamatbrīvības, kuras formulētas tiesību veidā pašā valstī vai kuras izriet no starptautiskiem tiesību aktiem, kurus izstrādājušas vai kuriem pievienojušās konkrētās valstis”1.
1948. gada 10. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja pieņēma Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, kur 3. pantā ierakstīts, ka ikvienam „ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību”2. Šīs personas pamattiesības nostiprinātas arī citos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Piemēram, 1966. gada Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām nosaka, ka „katram cilvēkam no dzimšanas ir tiesības uz dzīvību. Šīs tiesības jāaizsargā ar likumu. Nevienam nedrīkst patvarīgi atņemt dzīvību”3.…
