Montesori uzskata, ka viņas audzināšanas mērķim ir divējāds raksturs: bioloģisks un sociāls. Bioloģiskajā ziņā jāpalīdz indivīda dabiskajai attīstībai, sociālajā ziņā – jāpalīdz indivīdam pielāgoties apkārtējai videi.
Manuprāt, šim mācību modelim ir vairāk pozitīvo aspektu. Viens no šīs metodes plusiem ir tas, ka katrs bērns tiek uztverts kā rīcībspējīga personība un viņam tiek ļauts darboties individuāli, praktiski, bez pieaugušo iejaukšanās. Tā tiek aktivizēti bērna paša iekšējie motīvi, tiek veicināts tas, ka viņš pats pieņem izvēli un izjūt sekas. Tādējādi veidojas pašregulējoša persona. Vēl pie pozitīvās puses varu minēt to, ka pēc šī modeļa principiem vide tiek veidota tā, lai bērns var attīstīties.
Manuprāt, svarīgākā šī mācību modeļa atziņa ir: Bērns nav audzināšanas, mācīšanas objekts. Audzinātājs var tikai palīdzēt bērnam attīstīt pašam savu personību, pašam sevi īstenot kā gara, ķermeņa un dvēseles vienotību.
…
