Johana Volfganga Gētes radītais darbs skata un aktualizē problēmu, kas, manuprāt, mitusi visos cilvēces laikos, bet, iespējams, dažādās formās un raksturos. Vienmēr lielākā vai mazākā mērā indivīdam grūtības sagādājusi sadzīvošana ar straujo un neparedzamo dzīvi, tās noteikumiem un parādībām. Arī šajā darbā indivīda gars un domas, šķiet, nesaskan ar vidi, kurā tas eksistē. Šī nesamērojamība parādās, kā galvenā darba problēma. Tā savu atrisinājumu nerod pozitīvā gaisotnē, bet gan, nonāk līdz indivīda būtības un brīvā gara ierobežošanai.
Valoda šķiet liriska un cēla un gaiša. Tā arī rada mierīgu noskaņu, taču ir grūti uztverama tās piesātinātības dēļ. Tāpat, brīžiem notikumi, tēlu domas šķiet aizplīvurotas ar sarežģītiem, tēlainiem vārdiem. Iespējams tādēļ, sižeta, notikumu plūdums nešķiet pārlieku straujš. Viss notiek pakāpeniski un samērīgi.
Rodas iespaids, ka starp gudriem vārdiem, konstatējumiem ievīta arī noteikta garīguma, liriskuma noskaņa, kas sniedz iespaidu arī uz lasītāju. Izkristalizējas pieticības, cēluma un apskaidrības nozīme. …
