Jautājumi par motivāciju cilvēci jau nodarbina ilgu laiku. Teorētisko pieeju daudzveidība motivācijas pētniecība ir saistīta ar dažādām orientācijām mūsdienu psiholoģijas virzienos un saistīta ar šīs parādības sarežģītību un pretrunīgumu. Motivācijā norisinās mijiedarbība starp ārējām ietekmēm un iekšējo cilvēka stāvokli, ar viņa vajadzībām un citiem psihiskiem veidojumiem, kas sevī ietver iedzimto un iegūto pieredzi. Motīvs veido ievirzi uz darbību; mērķa meklēšana un apzināšanās nodrošina reālās darbības izpildi. Mērķi kā nākotnes rezultāta tēli nerodas paši no sevi. Tēli kļūst par mērķi, kad tiem ir personiskā jēga, ja tie saistās ar motīvu. Motīvs iegūs savu virzošo un rosinošo funkciju tikai attieksmju sistēmā ar mērķi. Psiholoģiskās sistēmas motīvs – mērķis ir kvalitatīvi jauns veidojums, kas atšķiras gan no mērķa, gan no motīva. Šis veidojums ir motivācija kā virzošais uzvedības un darbības spēks un rosinātājs. Motivācija ir motīvu kopums, kas ir saistīts ar konkrēto darbību un rodas no vajadzības, mijiedarbojoties ārējiem un iekšējiem rosinātājiem1.
Psiholoģijā tiek izdalīti divi darbības un aktivitātes rosinātāju veidi:
Ārējie rosinātāji – prāta un darbību veicinošie;
Iekšējie rosinātāji – jēgu veidojošie darbības motīvi.…
