Pārskatot un pārlasot Elīnas Zālītes dzejoļu izlasi „Virši zili…” pamanīju, ka viņas dzejas galvenā tēma ir par cilvēka dvēseles izjūtām un pārdzīvojumiem gan skumju un sāpju, gan līksmas pacilātības un radošu pārdomu brīžos. Šajā tēmā tad arī parādās romantisma izpausmes, jo tās atbilst romantisma pazīmēm, piemēram, ilgas pēc dabas un tās mistikas, mīlestība un jūtu izpausme, dzeju raksturo romantismam atbilstošie vārdi „jūtas”, „fantāzijas”, „pādzīvojumi” un „ilgas”.
E. Zālītes dzejā bieži ir sastopama mīlestība un ilgas pēc tās. Cilvēki mēdz teikt, ka mīlestība dara viņus aklus, taču E. Zālīte parāda šo mīlestības „aklumu” savādākā izpasumes veidā. Viņa rāda to, ka mīlestības dēļ cilvēks saskata otrā to labāko, kas viņā mīt, to, ka ilgas pēc mīlestības liek mums mīļotā cilvēka acīs saskatīt zvaigžņu mirdzuu:
„Ne tādu tevi mīlu, kāds tu esi
Un kādu citi ļaudis tevi redz,
Man vienai, šķiet, tu zvaigznes acīs nesi,
Jo manis pašas ilgas tās tur dedz.”
Mīlas „aklumu” dzejniece šādā veidā pārvērš par ko skaistu un cildinošu, par mīlas spēku.
Dvēseles un sirds nemiers ir kā trauksmes un ilgu pilns jaunības nemiers, kas rada alkas pēc dzīves, laimes un īlestības.
…
