Sokrats, būdams pirmais izcilais filozofs Atēnās, no savas “daiļrades” (sarunām) nepierakstījis ne rindiņu, kļuva par iedvesmas avotu saviem skolniekiem, radīdams viņos vēlmi gan nodot tālāk savu filozofisko mācību, gan atspēkot apsūdzību, pēc kuras ticis sodīts ar nāvi.
Ksenofonts, viens no Sokrata skolniekiem un sekotājiem, ir darba “Atmiņas par Sokratu” autors, kurš pēc pētnieku domām sastāv no divām daļām: pirmā – Sokrata apsūdzību atspēkošana, otrā – Sokrata raksturojums ar viņa sarunu palīdzību. Līdzīga uzbūve bijusi 4.gs. tiesu runām, kur pirmā daļa sastāv no apsūdzības attaisnošanas, bet otra veltīta apsūdzētā personības raksturojumam ar īpaši pozitīvām īpašībām. Ksenofonta atmiņas – dialogi tiek risināti par dažādām tikumības tēmām, kas raksturo Sokratu kā pozitīvu skolotāju, kas uzvedina uz pareizā ceļa. Tādējādi arī atspēkojot vienu no galvenajām Sokrata apsūdzībām par jauniešu samaitāšanu. Ksenofonta atmiņās dialogi ir pagātnes formā, un tos atstāsta pats autors. Īpaši jāatzīmē, ka vairākos dialogos Ksenofonts piemin sevi kā aculiecinieku. Pētniekiem tas ir strīdīgs jautājums, jo ir vairākas sarunas, par kurām pierādīts, ka gan hronoloģiski, gan vēsturiski Ksenofonts nav varējis būt aculiecinieks. …
