Bērncentrētais mācību modelis sākas ar bērna tēla apjausmu, nevis ar mērķa apzināšanos, tātad tas balstās uz humānās pedagoģijas principiem. Šim modelim atbilst arī holistiskā pieeja– personas kā veseluma attīstību. Šajā modelī bērns ir augstākā vērtība un tas ir modelis, kurš respektē individualitāti. Bērns kā personība, bērns kā unikāla būtne ar atšķirīgu aktivitātes līmeni, ritmiskumu, ar atšķirīgām vēlmēm un interesēm.
Mācību process tiek balstīts uz iekšējo motivāciju, interesi, panākumu jūtām, savu spēju un spēku apstiprināšanu. Šāda pieeja paredz iespēju pašiem skolēniem piedalīties mērķu izvirzīšanā, uzdevumu noteikšanā un pat mācību vielas un metožu izvēlē, arī pašiem sevi kontrolēt, vērtēt un uzņemties atbildību. Skolotājam ir palīga, konsultanta un padomdevēja loma. Tas prasa sevišķu skolotāja erudīciju un meistarību, jo skolotājs tikai rada apkārtējo vidi un apstākļus tādus, lai skolēns patstāvīgi augtu, skolotājs izaugsmes procesā nejaucās.
Mācību procesā šajā modelī no svara ir klases harmonijas līmenis, ko veido klases skolēnu sadarbība. Bet mācību process tiek veidots tā, lai nepastāvētu konkurence. Skolēniem nenotiek dalīšana ne pēc kādiem mācību rezultātiem, jo personības izaugsmes pamatā ir savstarpēja cieņa, sadarbība un pašdisciplīna. Pašdisciplīna balstās uz brīvību un atbildību.
Bērncentrētā filozofija uzsver, ka ikviena bērna pirmais un svarīgākais skolotājs ir viņa ģimene, bet izglītības iestāde palīdz ģimenei bērnu izglītošanas procesā. Vecāki ir gaidīti sadarbības partneri ikdienas darbā ar bērniem, atpūtas brīžos un svētku pasākumos. Šāda sadarbība sniedz divējādu labumu.…
