Skaņas avotu dažādību - trokšņi dabā, balsis un mūzikas instrumenti - pats ceļš, kādā tie mūs sasniedz (pa gaisu, ūdeni, mūsu ķermeni, metālu, elektroniski) spēj "definēt" akustisko telpu. Telekomunikāciju, ierakstu un digitālās apstrādes tehnoloģiju grandiozais attīstības līmenis ir gandrīz aizvietojis mūsu tiešo akustisko kontaktu ar "dabisko" skaņas avotu, izmantojot "rēgu" starpniekus. Akustiskā telpa šobrīd ir izpletusies no "dabiski sadzirdamās" apkārtnes līdz neaptveramiem attālumiem fiziskajā telpā.
Vēl tikai pirms dažiem desmitiem gadu nebija pieejama pašreiz sastopamā skaņu amplitūda - sākot ar "eksotisku" pagājušo laiku vai kultūru mūziku, pilsētas ikdienas dzīvei raksturīgo " vienmēr gatavo instalāciju" līdz akustiskām izskaitļotām abstrakcijām.
Tādējādi mums tiek ļauts organizēt (kontrolēt) skaņu, līdz tā kļūst par (gandrīz) taustāmu "lietu". Hibrīdā jeb "pilnīgi virtuālā" telpa turpina paātrināti izplesties. Mēs varam sajust, kā aug plašumā mūsu akustiski pieejamā telpa, taču arī tās blīvums palielinās. Jau salīdzinoši vienkārši ir gan izveidot savu akustisko ainavu, gan atrasties tajā un paņemt to sev līdzi. Plaši izplatītās skaņas bieži kļūst vienotas, lielā mērā telpa sevi kopē, veidojot identiskas vides.…
