Izšķīdušā skābekļa patēriņš ūdenī saistīts ar ķīmiskiem vai bioloģiskiem noārdīšanās procesiem. Ezeros un jūras piekrastes ūdeņos bieži uzkrājas tik daudz nedzīvu organismu, ka rodas skābekļa trūkums. Minimālais pieļaujamais skābekļa daudzums dažiem organismiem ir dažāds.
Skābekļa daudzumu var mērīt ml/l, mg/l vai mmol/l, tomēr parasti to izsaka mg/l. Izšķīdušā skābakļa noteikšanai izmanto Vinklera metodi. Paraugam pievieno Mn (II) jonus bāziskā vidē (NaOH). Veidojas baltas Mn(OH) nogulsnes:
Mn2++ 2OH- → Mn(OH)2
Šīs nogulsnes oksidējas ar paraugā izšķīdušo skābekli līdz Mn (IV) hidroksīdam, MnO(OH), kas ir brūnas nogulsnes;
2 Mn(OH)2 + O2 → 2 MnO(OH)2
Mn savienojumi skābā vidē izdala no kālija jodīda brīvu jodu, kura daudzums ir līdzvērtīgs skābekļa daudzumam analizējamajā ūdenī un kuru var notitrēt ar tiosulfāta šķīdumu. Jods šķīdumam dod dzeltenbrūnu krāsu, pēc titrēšanas šķīdums kļūst viegli dzeltenbrūns, kā indikators pievienotais cietes šķīdums dod zilu krāsu.
MnO(OH)2 + 4H+ + 2I- → Mn2+ + I2 + 3H2O
Titrē līdz pazūd zilā krāsa:
I2 + Na2S2O3 → 2NaI + Na2S4O6 …
