MINIATŪRA PAR ASPAZIJU
„Dzejnieces acis”
Aspazija savos arbos spēj ietvert tekstus, kuri ir saprotami ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Tajā pat laikā dzejolis tiek attainot ar lielu domu. Manuprāt, Aspazijai tas izdodas tāpēc, jo viņa uz pasauli nereti lūkojas itkā ar bērna acīm, ko mēs, pieaugušie, reizēm aizmirstam izdarīt. Pieaugot, mēs aizmirstam par to, kā ir būt bērnībā, kā ir izjust bērna emocijas. Mēs savā ikdienā esam aizrāvušies ar darbiem, ka aizmirstam visu apkārtējo. Mums būtu jāmāk pasauli vērot ar bērna acīm, jo bērnu sejas visu laiku rotā smaids. Mums būtu, ko mācīties no bērniem, tā mēs spētu aizmirst arī savas likstas un būt patiesi laimīgi.
Redzēt pasauli bērna acīm, ir spēt ieraudzīt pasaulē visu pozitīvo, neredzēt neko negatīvu un spēt priecāties par katru sīkumu. Tieši šis prieks ir gaisis no mūsu acīm, bet tas ir spējis mājot Aspazijas acīs, domās un sirdī, līdz ar to viņa ir spējusi rast brīnišķīgus dabus, kas citos rada izbrīnu.
…
