Jūtu, ka sirds sit straujāk, tā raujas uz āru, vēlas teikt ko svarīgu. Uz brīdi apklusinu to un lieku ieklausīties pasaulē just elpu. Cik graciozi, mierīgi, viegli elpo mana zeme – mana Latvija. Tā ir pelnījusi atpūtu, vietu uz akmens svelmainā vasarā, vietu estrādē Dziesmu svētku laikā un mūžībā, vietu ragavās lielā salā un sniegā, vietu dziesmā, vietu sirdī un dvēselē. Tūlīt, tūlīt es dzirdēšu 90 sirdspukstu. Cik daudz tas pārcietis, cik daudz piedzīvojis, lai šobrīd atrastos sirdī. Un tad es to dzirdu un saku tam no visas sirds – Nevienam mēs Latviju neatdosim! NEVIENAM!
…
