Mēs, cilvēki, pēc dabas esam ļoti dīvainas būtnes. Protams, ne visi, bet lielākā daļa jau nu noteikti. Dažreiz, kad mums vajadzētu no laimes lēkāt par kāda tuva cilvēka veiksmi mēs pat neuzsmaidām par to, bet gan darām pilnīgi otrādāk. Mēs klusībā liekulīgi apskaužam šo cilvēku laimi, pat ja tie ir mūsu tuvākie, un ir to laimi tiešām pelnījuši un gaidījuši gadiem. Manuprāt, tas ir vienkārši nožēlojami. Arī Krustiņš lugā „Pazudušais dēls” rīkojas tāpat attiecībā pret Miku. Protams, pēc manām domām, tā nebūt nav pareizākā rīcība.
Protams, šis rakstītais darbs un izlasītā Rūdolfa Blaumaņa luga, man vēl daudz liks pārdomāt, jo tas lika daudz pārdomāt gan par mūsdienu cilvēku problēmām, gan par manis pašas pasauli un manām vērtībām.
…
