Es varu mīlēt savas valsts skeletu – mīlēt dabu un tās bērnus, bet nevaru mīlēt tās kodolu, jo tas ir tik alkatīgs un dzen mūs izmiršanā un nebūtībā. Šis kodols grauj mūsu valsti, un mēs spējam tikai bezpalīdzīgi noraudzīties tajā. Tie, kas cenšas kaut ko mainīt, kļūst tādi paši. Tie tiek ierauti alkatības un vienaldzības virpulī.
Es mīlu savas valsts zemi, putnus, ziedus, mākoņus un zilos ezerus. Bet tas ir viss, jo pārējais man liekas bezjēdzīgs, tajā valda tikai haoss.
…
