Izglītība ir neapšaubāmi prioritāra jebkuras sabiedrības dzīves un cilvēkdarbības nozare. Izglītība vārda plašākajā nozīmē, ir mērķtiecīgs personības attīstības process un rezultāts. Izglītība kā process ir sistematizētu zināšanu un prasmju ieguve, attieksmju veidošanās. Izglītība kā rezultāts ir iegūto zināšanu, prasmju un attieksmju kopums, t. i. noteikta personības garīgā un fiziskā kvalitāte. Tas gan nenozīmē, ka cilvēka dzīvē varētu pienākt brīdis, ka rezultāts tik tiešām ir sasniegts, un izglītošanu varētu beigt [Mikuda S. Izglītības sistēma. – Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte, 1999. – 36 lpp.]. Cilvēkam jāpielāgojas straujām pārmaiņām mūsdienu pasaulē, tam ir jāattīstās visu laiku, jāuzņem jaunas zināšanas. Tādēļ par izglītību varam runāt kā par mūžilgu, un te var pieminēt terminu „mūžizglītība”.
Izglītība būtiski nosaka sabiedrības attīstības perspektīvu, tautas vietu un nozīmi pasaules kultūrtautu saimē. Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis, ierobežotie izejvielu un enerģētiskie resursi nosaka to, ka Latvijas konkurences spēju nodrošinošie faktori ir un būs augstvērtīgi izglītoti, kvalificēti iedzīvotāji un intelektuāli ietilpīga tautsaimniecība. …
