Kad rudens pamazām sācis izgreznot Latviju, es viņam pilnā balsī kliedzu - nepūlies, necenties tā, man viņa jau ir visskaistākā. Un ir vienalga, vasara ar krāšņiem puķu klēpjiem, ziema ar mirdzoši baltu klusumu vai pavasaris ar spirdzinošu zaļumu. Šī noteikti ir mana tuvākā zeme, mani cilvēki, mana dzimtene. Bet vai pietiek tikai ar pasakainu dabu un gadiem iemītām, mīļām taciņām? Latvija pašlaik piedzīvo grūtus laikus, un diezin vai būs gana tikai ar labām domām, lai, pamostoties pēc 10 gadiem, es ieraudzītu augsti attīstītu Eiropas valsti? Jā, es mīlu savu Latviju, bet aizvien vairāk sāku šaubīties, vai tā mīl arī mani? Ir grūti palikt optimistam, kad visi pārējie kļūst pesimisti.
Manās vīzijās par valsti pēc vairākiem gadiem visspilgtākie tomēr ir cilvēki, kas ir Latvijas vislielākā bagātība. …
