Ievads
Kultūras pieminekļi ir kultūrvēsturiskā mantojuma daļa, kas sevī iekļauj arī atsevišķu ēku saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Šīs saglabāšanas veidi mēdz būt dažādi – sākot ar sīku remontu, tā uzlabojot ēkas tehnisko stāvokli, beidzot ar ēkas reanimāciju kopējā kultūrvēsturiskajā vidē.
Sistemātiska un zinātniska pieminekļu aizsardzība Latvijas teritorijā sākās ar 1923. g.. kad tika pieņemts „Pieminekļu aizsardzības likums” un kā aizsardzības institūcija tika izveidota Pieminekļu valde. Taču šajā likumā netika apskatīts viens no svarīgākajiem pieminekļu aizsardzības variantiem – pieminekļu restaurācija.
Mūsdienās pēc likuma par kultūras pieminekļa restaurāciju uzskata pieminekļa vai tā daļas zinātniski pamatotu atjaunošanu sākotnējā veidolā, saglabājot vērtīgākos uzslāņojumus un par rekonstrukciju atzīst pieminekļa vai tā daļas pārveidošanu, mainot apjomu, telpisko struktūru un plānojumu, izvērtējot dažādu laiku uzslāņojumus. Vispārīgos gadījumos nepieciešami daudzi dokumenti un saskaņojumi, sākot no būvniecības pieteikuma un projektēšanas uzdevuma līdz oficiālai pieņemšanai ekspluatācijā, jo likumā noteikts, ka kultūras pieminekļus restaurē, rekonstruē, remontē un konservē tikai pēc inspekcijas noteikta parauga atļaujas saņemšanas un tās kontrolē.1…
