-
K.G.Junga priekšstati par psihi un psihiskām parādībām
Savos pētījumos Jungs īpaši daudz izmantoja bērnu sapņus, jo reizēm bērni redz sapnī tādas lietas, kuras viņiem neviens nekad nav stāstījis un grāmatās nav lasījuši, kuras viņi nekad nevar būt redzējuši, jo viņu dzīve ir bijusi pārāk īsa. Jungs uzskatīja, ka šie sapņi nāk no kelektīvās bezapziņas un nav saistīti ar sapņotāja personīgo pieredzi. Kolektīvā bezapziņa cilvēkam pasaka priekšā, kas viņu sagaida. Jungs piedāvāja jaunus tehnisku veidus sapņu pētīšanai un analizēšanai – sapņa atveidošana zīmējumā, vai atveidojot figūrās, norādot, ka cilvēks bieži nevar vārdos izteikt to, ko redzējis sapnī, īpaši, ja tas bijis kas neparasts.
Junga psihoterapija vairāk tika balstīta uz meditācijām, palīdzot cilvēkam attīstībā tikties ar ‘’ personu’’, ‘’animu’’, ‘’patību’’. Jungs savā terapijā izmantoja zīmēšanu. Cilvēkam liekot uzzīmēt pašam sevi, savu iekšējo un ārējo pasauli, savu dvēseli, to, kā cilvēks sevi redz tīri psigoloģiskā ziņā. Tas cilvēkam ļauj labāk izprast sevi, pilnveidot to, kas jādara ar savu iekšējo pasauli.
K.G. Jungs izdala četras psihes pamatfunkcijas:
Domāšanas, lai rastu patiesību, loģiku, objektivitāti, spēju plānot
Jušanas, lai notiktu vērtēšana – labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, skausti vai neglīti,
Sajūtas, lai dotu iepēju tiešajai pieredzei – detaļu, faktu uztverei,
Intuīcija, lai apstrādātu informāciju izmantojot pieredzi, kas liekas svarīgāka nekā tieši uztvertais.…
Analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs Jungs (1875 –1961) dzimis Šveicē, nelielā pilsētiņā Kesvilā pie Bodenezera garīdznieka ģimenē. Junga tēvs bija protestantu mācītājs baznīcā, cilvēks ar plašām interesēm. Interesējās ne tikai par teoloģiju, bet arī par kultūru, mākslu, it īpaši par klasisko kultūru. Šīs intereses vēlāk no tēva pārņēma arī Jungs.Vectēvs arī Karls Gustavs ir bijis ārsts, kas nodarbojās ar psihiatriju. Viņam bija interese par filosofiju, mākslu, dzeju. Junga vecmāmiņa no mātes puses interesējās par parapsiholoģiju, okultismu, garu izsaukšanu, un uzskatīja, ka viņai piemīt gaišreģes spējas. Bērnībā Jungs bija ļoti noslēgts, ierāvies sevī. Viņš dzīvoja savā iztēles pasaulē, viņam bija maz rotaļu draugu , domubiedru. Viņš mīlēja viens pavadīt laiku, atrauti no pārējiem, analizējot to, kas notiek viņā pašā, savus pārdzīvojumus, savus iespaidus. Viņš daudz prāto par cilvēka būtību un sūtību, tā iekšējo un ārējo dzīvi, pakāpeniski piešķirot iekšējai dzīvei galveno lomu. Šādas pašanalīzes rezultātā Jungam rodas interese par psiholoģiju, bet tā kā 19.gadsimta beigās psiholoģija kā specialitāte, profesionāla nozare nepastāvēja, tas bija tikai priekšmets, ko mācīja universitātē, Jungs izvēlējās psihiatriju kā vistuvāko specialitāti psiholoģijai. Viņš sāka studēt medicīnu un specializējās psihiatrijā. Viņa izpratnē psihiatrija ir nozare, kas ļauj izzināt dabiskā un kulturālā, naturālā un vēsturiskā , materiālā un garīgā mijiedarbību cilvēka dzīvē un attīstībā. Jungam jau no pusaudža gadiem un universitātes studijām bija izteikta humanitāra ievirze. Viņš bija ideālists. Jungu vairāk interesēja tas, kas nav ar aci saredzams, kas nav taustāms, kas nav satverams
