Visu pasauli, kura ir apkārt mums, var sadalīt divās lielās daļās: t.i. tas, ko rada daba, un tas, ko rada cilvēks no dabas materiāliem (materiālie labumi) vai arī bez tiem (nemateriālie labumi). Un jo vairāk attīstās cilvēku sabiedrība, jo lielāka kļūst šī otra daļa. Cilvēcei, lai nodrošinātu savu eksistenci un attīstību, ir vitāli nepieciešams nepārtraukti atkārtot un atjaunot ražošanas procesus. Tāpēc ka pasaulē ierobežotības problēma kļūst arvien būtiskāka un dabas resursus jūtīgi trūkst, ir visai grūti atbildēt uz vienu no ekonomikas pamatjautājumiem: kā pieņemt pareizu lēmumu sabiedrībā, lai sadalītu ierobežotus resursus starp izmantošanas alternatīvām iespējām.
Tādējādi, ja mēs gribam būt pārliecināti par savas izvēles pareizību šai jomā, ir jāpievērš liela uzmanība kā ekonomisku apstākļu praktiskai pētīšanai, tā arī tautsaimniecības mācības teorijai.
Mikroekonomika kā tautsaimniecības mācības sastāvdaļa pēta atsevišķu saimniecisko vienību – mājsaimniecību (patērētāju) un uzņēmumu – saimnieciskās norises, kā arī šo saimniecisko subjektu norišu savstarpējo iedarbību un to darbības koordināciju tirgū [6,2].…
