Baktērijas

Starp galvenajām augu organismu grupām ir ļoti sīki organismi, kas saskatāmi tikai mikroskopā. Baktērijas ir viena no tādām īpašām mikroskopiski mazu augu grupām. Baktērijas 1676. gadā atklāja holandietis Antonijs van Lēvenhūrs.
Uz Zemes nav tādas vietas, kur nebūtu sastopamas baktērijas, tās ir dabā visur sastopami augu valsts mikroorganismi. Lielākā daļa baktēriju ir bezkrāsainas, un tikai nedaudzas ir purpura vai zaļā krāsā. To garums ir 0.5 – 5mkm, platums 0.4 – 0.8mkm. Pēc formas baktērijas iedala trīs grupās:
• Lodveida baktērijās, kuras sauc par kokiem.
• Nūjiņveida baktērijās, kas ir skaitliski lielākā grupa, tās ir dažāda garuma un resnuma, ar noapaļotiem vai taisniem galiem. Ja nūjiņas novietotas cita citai galā un veido garus pavedienus, tā sauc par pavedienbaktērijām. Tās nūjiņveida baktērijas, kas veido sporas, sauc par baciļiem.
• Spirālveida baktērijās, pie kurām pieder vibrioni, kuru šūna nedaudz ieliekta, un spirillas kuru šūnai divi vai vairāki izliekumi.
Baktērijām, tāpat kā visu dzīvo organismu šūnām, ir apvalks, citoplazma un kodolaparāts – nukleoīds. Apvalku no ārpuses klāj gļotu slānis, kuru, ja tas biezs, sauc par kapsulu. Tā aizsargā baktērijas šūnu no ārējās vides nelabvālīgās iedarbības, piemēram, pneimokokiem slimnieka organismā ir izteikta kapsula, kas nav novērojama, kultivējot tos mākslīgā barotnē. No kapsulas atkarīgas dažas baktēriju īpašības, daļēji arī virulence. Daudzas nūjiņveida baktērijas ir kustīgas, uz to virsmas ir smalki citoplazmas izaugumi – viciņas. Pēc viciņu sakārtojuma baktērijaas iedala:
• monotrihās – šūnas galā ir viena viciņa;
• lofotrihās – šūnas vienā vai abos galos ir viciņu pušķītis
• amfitrihās – viciņas klāj visu baktērijas ķermeni.
Baktērijas vairojas, galvenokārt, vienkārši daloties. Labvēlīgos apstākļos ik pēc 15 – 30 minūtēm. Barojas baktērijas osmozes ceļā caur apvalku, tāpēc barības vielām jābūt izšķīdinātām ūdenī. Baktērijas šūnas izdala apkārtējā vidē hidrolītiskus eksofermentus, kas ūdenī nešķīstošas vielas – celulozi, cieti, olbaltumvielas, taukus – pārvērš vienkāršākos ūdenī šķīstošos savienojumos. Oglekli baktērijas iegūst vai nu no gaisa ogļskābās gāzes(autotrofās baktērijas), vai no organiskiem savienojumiem(heterotrofās baktērijas). Arī slāpekļa saistīšanas veidi ir dažādi: dažas baktēriju grupas par slāpekļa avotu olbaltumvielu uzbūvei izmanto neorganiskos ķīmiskos savienojumus vai saista atmosfēras brīvo slāpekli, citām nepieciešamas dzīva organisma olbaltumvielas(patogēnās baktērijas) vai peptoni(pienskābes baktērijas). Baktērijas, kas dzīvības procesiem spēj izmantot nedzīvus organiskos savienojumus, sauc par saprofītiem, atšķirībā no parazītiem, kuri vairojas dzīvā organismā.
…