Vigotskis arī atzīmēja to, ka kultūra rada īpašas uzvedības formas un maina psiholoģiskās funkcijas aktivitāti. Šajā sakarā bērna kultūras attīstības jēdzienu viņš izskaidro kā procesu, kas atbilst individuālajai attīstībai, kas notika cilvēces vēsturiskās attīstības procesā. Bērna attīstībā atkārtojas abi cilvēka attīstības veidi: bioloģiskais un kultūrvēsturiskais. Citiem vārdiem sakot, šie divi attīstības veidi ir dialektiskā vienotībā.
Apkopot visu iepriekšteikto, var secināt, ka, pirmkārt, katra garīgā funkcija parādās divas reizes - vispirms kā kolektīva, sabiedriska darbība un pēc tam kā bērna iekšējs domāšanas veids. Starposmā notiek interiorizācijas process. Otrkārt, ja attīstība notiek šādā veidā, izglītības (un audzināšanas) procesam jābūt kolektīvam. Un treškārt, skolotāja darba jēga ir virzīt un regulēt studentu darbību ar kolektīvas darbības starpniecību, organizējot studentu un skolotāju sadarbību. Ir nenoliedzams, ka šī Vigotska koncepcija ir sadarbības un attīstības pedagoģijas dziļš teorētiski-psiholoģiskais pamats.
…
