Jebkuram cilvēkam dzīvē ir gan laimīgi un veiksmīgi, gan arī neveiksmju pilni un pavisam nelaimīgi, varētu pat teikt, ka pesimistiski brīži. Katrs cilvēks savus gan laimes, gan nelaimes brīžus izrāda savādāk. Cits varbūt neizrāda nemaz, tādejādi apkārtējie nemaz nevar nojaust, kā šim cilvēkam pašreiz klājas. Taču Eduards Veidenbaums šos brīžus atspoguļo savā dzejā. Droši varam teikt, ka viņa dzeja ir dzejnieka dzīves barometrs. Lasot E.Veidenbauma dzeju, varam sastapt kā optimisma pilnus un uz cīņu, brīvību aicinošus, tā arī pesimistiskus un dzīves noliedzošus dzejoļus. Tā arī droši varam teikt – ticības un gaiša prieka pilnie dzejoļi tapuši viņa dzīves saulainajos brīžos, bet dzīves nolieguma un arī anakreontiskā dzeja tapusi dzejnieka melnajos, t.i., ne tik veiksmīgajos, periodos.…
